Latvija discussion

Tātad - lasām un dalāmies domās, kā vienmēr.

Pirmo reizi grāmatu izlasīju pamatskolā. Patika. Viena vakarā laikā pārlasīju- patīk vēl joprojām. Ļoti vienkārša valoda, šad tad kāds meistarīgi ieslēpts zinību zibsnis vai atklāsme, un, kas ir neikdienišķi- ļoti augstas kvalitātes tulkojums latviešu valodā. Darbu lasīt ir nereāli patīkami, un tas nereāli ātri beidzas. Liekvārdības trūkums, kā jau vienmēr, iepriecina.

Es šķiet izlasīju pat vēl pirms pamatskolas - 1991. gada izdevumu, kad tas tikko bija iznācis (nu ja - sanāk 5 gadu vecumā, un tieši 5 gadu vecuma lasīju pati, tā ka ši ir veina no pirmajām manis lasītajām)). Tā bija viena no mīļākajām grāmtām bērnībā, tad bija liela pauze un pārlasīju laikā, kad uz ekrāniem parādījās filma.
Šī pilnīgi notekti ir grāmta, ko droši var lasīt vsia ģimene, katrs gan redzēs citu stāsta jēgu. Taču tā kā nevaru vērtēt, kā tā patiktu kādam, kas to vius lasa pirmo rezi jau apzinīgā vecumā, jo man tā notiekti ir arī nostaļģija pēc saulainās bērnības.

Pirmo reizi lasiju arii pamatskolas laikaa, peec tam gadus velaak izlasiju visas 7 graamatas krievu valodaa.

Mana graamata izskatijaas shaadi.



eta: re, 1991. gada izdevums

Es šo grāmatu lasīju ~11-12 gadu vecumā, kas bija trausls un varonīgs un radikāls vecums. Kā arī vecums, kurā es apsvēru kristietības lomu savā dzīvē (pēc trīs gadu ilgas piestaigāšanas uz svētdienas skolu bija tā kā īstais brīdis sarēķināt plusus un mīnusus).
Nu, un izlasot šo grāmatu, es sapratu:
1. Kristietība ir tāds verķis, kas paņem izcilu grāmatas sākumu un sačakarē to ar nenormāli sliktām beigām.
2. Tātad, ja es arī turpmāk palikšu kristiete, tad nekad nekļūšu par labu rakstnieci.
3. *ilgs pārdomu brīdis, vienā svaru kausā liekot savu nemirstīgo dvēseli un otrā tās iespējami labās grāmatas, ko es varētu uzrakstīt* ..OK, tātad ar to kristietību man nav pa ceļam, interesanti, kādas reliģijas vēl varētu pamēģināt?

Es gan vairs neesmu ne tik trausla, ne varonīga, ne radikāla, attiecīgi par 1. un 2. punkta patiesumu vai aplamību necīnīšos, bet nu atpakaļ kristietībā tā arī nevienam nav izdevies mani atgriezt. Kas droši vien ir labāk gan man, gan kristietībai :D

Visai Nārnijas sērijai pieķēros vien pirms dažiem gadiem, bet mani tā sajūsmināja un es šīs grāmatas noteikti lasīšu saviem bērniem. Lai gan šajā grāmatu sērijā ir ļoti daudz reliģijas, tā ir veiksmīgi nomaskēta un netraucē uztvert stāstu atsevišķi (tāpat kā Filipa Pulmana Zelta kompasa sērijas grāmatās).